Pārdomas. Attiecības ir makten jancīga lieta. Tā jau ir awesome, bet ne vienmēr saproti kas un kā, un kā būtu labāk. Abiem. Eh. Dzīvīte yo.
Tu ar katru dienu audz. Ir visādi pārbaudījumi kurus dzīve uzsūta un tā. Vēljoprojām vados pēc uzskatiem, ka ja kas ir saplīsis to var censties labot(tāpat kā mana sirds hah)
Jo ir brīži, kad ļoti grūti. Bet esmu sapratis to,ka tas ir ego. Ar to ir grūti cīnīties. Jo nu, īsta mīlestība ir brīvība. Kas to nesaprot - tas cieš.
Jo tas ir tā, ka esat kopā, bet neesiet.
Grūti, ja viss nenotiek kā ego nospraustajos rāmīšos kā lietām jābūt. Pat jāraud. Bet tas jau nav slikti. Jāmāk saprast tik kāpēc..
Ir struggle aizmirst par pagātnes koferi, tikpat grūti ir nedomāt par nāktnes nastu. Ir jāiemācās dzīvot te, tagad. Un ne tikai ar attiecībām. Ar dzīvi, kā tādu.
Grūti pārvarēt laiku, kas nav pavadīts kopā. Tā jau neesat šķirti, bet gribētos tuvību. Tu būtu gatavs staigāt pa oglēm lai otram būtu labi bet laikam nevajadzētu par sevi aizmirst. Otrs dara tevi laimīgu. Bet par savu laimi arī jārūpējas. Jāauklē. Lai nebūtu skumji pašam ar sevi.
Ir jauki mīlēt kādu. Visu, kas otrs ir. Bez rozā brillēm. Visus plusus, mīnusus..visu ko otrs dara, jūtas, jūt. Katru sejas vaibstu,katru emociju, katru acu skatienu. Reizēm tādi brīnumi notiek. Kad otrs arī mīl tevi atpakaļ.
Dzīve notiek, nav iespējas būt 24/7 būt kopā. Bet domās esat. Ne vienmēr var saprast ko otrs domā. Bet jāļauj būt. Savādāk nevar. Pašam grūti un otrs jūtas atbildīgs par to. Jāsavāc pašam savs prāts. Izklausās kā nieks, bet vienmēr pati grūtākā ir cīņa ar sevi. Eh. Vismaz var atrast cilvēkus kuri var sniegt padomu par to, kāpēc prāts dara tādas lietas. Tad jau redzēs. Ja mīl, jālaiž vaļā, lai būtu kopā. Kā tā..
